Category: Uncategorized

  • Kuru speciālistu man vajag?

    Pavisam vienkāršojot:

    Ja nepieciešams visaptverošs psiholoģisks atbalsts: psihologs

    Ja nepieciešams strādāt ar dziļām, pamatīgām, sarežģītām lietām: psihoterapijas speciālists

    Ja nepieciešams izrakstīt vai pārskatīt medikamentus: psihiatrs

    Ja nepieciešami gan medikamenti, gan sarunu terapija: ārsts psihoterapeits

    Priekā!

    P.S. Speciālisti var novirzīt viens pie otra, ja citas jomas speciālists būs atbilstošāks Tavām vajadzībām. Galvenais – uzsākt pirmo sarunu un saņemt atbildes no kompetenta profesionāļa.

  • 208 pierādījumos balstīti secinājumi par UDHT (UDHS) aka ADHD

    Kas ir pieaugušo UDHT? Ko mēs par to patiešām zinām? Kā tas rodas? Un vai ir vērts man kā pieaugušajam ar aizdomām par UDHT iet garo ceļu pie psihiatra, veikt simptomu izvērtēšanu (t.sk. citu speciālistu iesaistīšanu), lai izmēģinātu medikamentozu terapiju? Šai ierakstā uzzināsi, kādus liekus riskus savā dzīvē uzņemies, ja neārstē savu UDHT ar vienīgo terapiju, kura efektīvi samazina simptomu apjomu: medikamentiem.

    Vadoties no intereses par dzīves kvalitāti pieaugušajiem ar UDHT (UDHS) raksturīgo simptomu buķeti, dalos ar Pasaules UDHT Apvienības (The World Federation of ADHD) 2021. gadā publicētu informāciju.

    Šeit īsi apkopots un tulkots ir svarīgākais no viņu publikācijas ar 208 zinātniski pamatotiem secinājumiem par UDHT (The World Federation of ADHD International Consensus Statement: 208 Evidence-based conclusions about the disorder).

    Vēlos pasvītrot, ka zinātne nav ne ideāla, ne statiska. Šis ir šobrīd pieejamās informācijas apkopojums. Cilvēki ir darījuši labāko, ko spējuši, ar to, kas bijis pieejams.

    Mani mērķi ar šo rakstu:

    • informēt sabiedrību par UDHT pieaugušajiem
    • iedrošināt pieaugušos ar aizdomām par UDHT vērsties pie psihiatra, lai izvērtētu diagnozi un saņemtu simptomu medikamentozu ārstēšanu
    • veicināt interesi un izziņu par dzīves kvalitāti pieaugušajiem ar UDHT pieredzi
    • normalizēt sarunas par neviennozīmīgām tēmām
    • stiprināt dzīvesspēku un cerību cilvēkiem, kuri piedzīvo UDHT un tā komorbiditātes (blakusefektus, traucējumus, sekundāras diagnozes)

    Tālāk seko saīsināts secinājumu par UDHT uzskaitījums. Lūdzu, lietojiet šo informāciju pašefektivitātes veicināšanai sevī un citos: lai stiprinātu cilvēku iekšējo pārliecību un ticību savām spējām veiksmīgi paveikt uzdevumus, sasniegt mērķus un tikt galā ar grūtībām. Un, vēlreiz, paturiet prātā, ka šis nav pilnīgs, galīgs vai 100% uzticams secinājumu uzskaitījums. Zinātne aug. Lietojam smadzenes!

    Secinājumi sadalīti pa tēmām un numurēti atbilstoši, tāpat kā oriģinālajā tekstā, kas patlaban tulkots no angļu valodas. Ja ir interese par kādu no apakšpunktiem, tad sīkāku izklāstu var atrast oriģinālā teksta izklāstā pie attiecīgās numerācijas. Teksta biezinājums dažviet – mans.

    Secinājumu kopsavilkums

    1.-13. Sindroms (jeb simptomu kopums), ko pašlaik dēvējam par UDHT (UDHS), medicīniskajā literatūrā ir ticis raksturots jau kopš 1775. gada.

    14.-19. Profesionāli, klīniski uzstādīta UDHT diagnoze ir skaidri definēta un valīda it visos vecumos, pat bieži sastopamajā gadījumā, kad klātesoši ir arī citi psihiski vai kognitīvi traucējumi.

    20.-25. UDHT biežāk sastopams vīriešiem un ir atrasts 5.9% jauniešu un 2.5% pieaugušo. UDHT atrasts un pētīts Eiropā, Skandināvijā, Austrālijā, Āzijā, Tuvajos Austrumos, Dienvidamerikā, Ziemeļamerikā.

    26.-62. Reti ir tikai viens ģenētisks vai vides riska faktors, kas rezultējies UDHT. Lielākoties UDHT rada vairāku – citādi nelielu – ģenētisku un vides risku apvienotais efekts.

    63.-70. Cilvēki, kuriem ir UDHT, bieži uzrāda pazeminātu sniegumu smadzeņu funkcionēšanas psiholoģiskajos (kognitīvajos) testos, bet šo testu rezultātus nevar lietot kā vienīgo diagnozes kritēriju.

    71.-77. Pētījumi ar neironu tīklu attēliem atraduši nelielas atšķirības smadzeņu struktūrā un funkcionēšanā starp cilvēkiem ar un bez UDHT. Šīs atšķirības nevar lietot kā vienīgo diagnozes kritēriju.

    78.-100. Cilvēkiem ar UDHT ir paaugstināts aptaukošanās, astmas, alerģiju, cukura diabēta, hipertensijas (paaugstināta asinsspiediena), miega traucējumu, psoriāzes, epilepsijas, seksuāli pārnēsāto slimību, acu patoloģiju, imūno saslimšanu un vielmaiņas traucējumu risks.

    101.-136. Cilvēkiem ar UDHT ir paaugstināts risks zemai dzīves kvalitātei, vielu lietošanas traucējumiem (vielu atkarībām), negadījumiem un nejušiem ievainojumiem, zemākiem sasniegumiem izglītībā, bezdarbam, azartspēlēm, agrīnai grūtniecībai, grūtībām socializēties, delinkvencei (pārkāpumiem, sodāmām rīcībām), suicīdam (pašnāvībai), kā arī priekšlaicīgai nāvei.

    137.-147. Finansiālās nastas pētījumi rāda, ka sabiedrībai visā pasaulē UDHT ik gadu izmaksā simtiem miljardu dolāru.

    148.-157. Vairāki medikamenti ir droši un efektīvi UDHT simptomu samazināšanai: to parāda randomizētie klīniskie pētījumi, un apstipina regulējošās iestādes visā pasaulē.

    158.-177. UDHT ārstēšana ar medikamentiem samazina nejaušu ievainojumu (traumu), smadzeņu traumatisku bojājumu, vielu nepareizas lietošanas (izmantošanas), cigarešu smēķēšanas, izglītības grūtību, kaulu lūzumu, seksuāli pārnēsāto slimību, depresijas, suicīda (pašnāvības), kriminālu aktivitāšu un pāragras grūtniecības riskus.

    178.-188. UDHT medikamentu blakusefekti parasti ir viegli, un tos var uzlabot, pielāgojot medikamentu devu.

    189.-194. Lai arī stimulantu veida medikamenti ir efektīvāki UDHT nekā ne-stimulantu veida medikamenti, stimulantus biežāk pārvirza lietotājiem, kas nav medikamenta receptes saņēmēji, biežāk lieto nesankcionēti, nepiemēroti vai neatbilstoši.

    195.-208. Ne-medikamentozās terapijas ir mazāk efektīvas UDHT, salīdzinot ar medikamentozo terapiju UDHT simptomiem. Ne-medikamentozās terapijas bieži ir noderīgas, lai palīdzētu risināt citas atlikušās problēmas, kuras palikušas pēc simptomu samazināšanas ar medikamentozo terapiju.

    Ja Tev ir aizdomas, ka esi pieaugušais ar UDHT, tad mans aicinājums ir konkrēts: apmeklē psihiatru un noskaidro, vai Tev varētu būt šī diagnoze un lūdz ārstam veikt diagnozes izvērtēšanu. Primārā terapija ir medikamenti. Pirmais solis ir vizīte pie psihiatra, otrais solis: sekot psihiatra norādēm un izpildīt tās. Tev daudz būs jādara pašam / vienam, bet – krietni mazāk nekā līdz šim. Jo, būsim godīgi, ja esi nonācis līdz šim rakstam, tad gan jau lielu daļu dzīves esi sities kā pliks pa nātrēm. Ir laiks saņemt mediķa palīdzību.

    Pēc tam, kad veiksmīgi sākti lietot medikamenti, vari izvērtēt, vai vēlies piesaistīt psihologu vai psihoterapijas speciālistu, lai stabilizētu sev vēlamo dzīves veidu un piepildītu tik ilgi novārtā atstātos sapņus.

    Ir vērts dot savai dzīvei iespēju normalizēties. Tu esi to pelnījis / pelnījusi!

  • Negatīvas emocijas

    Kas ir negatīvas emocijas? Ko nozīmē nosaukums “negatīvās emocijas,” kas ar šiem vārdiem tiek saprasts? Bet kas – pārprasts?

    Ko tu teiktu, ja es aicinātu tevi: “nosauc negatīvās emocijas!” Varbūt tu nosauktu kādas no šīm: dusmas, kauns, vainas sajūta, bailes, šausmas, raizes, skumjas, riebums, uztraukums.

    Kas šīm sajūtām ir kopīgs? Tās ir nepatīkamas – šīs emocijas ir nepatīkami piedzīvot, ir nepatīkami just, sajust.

    Vēl daži pārdomu jautājumi tev:
    – Kas ir negatīvas emocijas?
    – Kāpēc mēs saucam tās par negatīvām?
    – Kā tu jūties, kad dzirdi vārdus “negatīvas emocijas”? (Vai gribi attālināties, atsvešināties? Vai negribi tuvoties šiem vārdiem? Vai vēlies doties prom no tiem? Bet varbūt tev ir interese, tos dzirdot? Vai, domājot par negatīvām emocijām, tu gribi attālināties vai pietuvoties tām?)

    Lūk, te arī pirmais pārpratums. Negatīvas emocijas ir ļoti pārprastas, izstumtas, bet pārpratums ir šāds: negatīvas emocijas nav absolūti negatīvas, noliedzamas, nederīgas, liekas. Negatīvas emocijas nav sliktas.

    Negatīvs ≠ slikts;
    negatīvs = negatīvs.

    Slikts ir pavisam cita tēma (morāle; par to nedaudz tālāk tekstā). Negatīvas emocijas mēs dēvējam par “negatīvām” tikai tikai tādēļ, ka tās liek justies negatīvi, liek justies ar mīnusa zīmi, liek justies nepatīkami, nevis tādēļ, ka negatīvas emocijas pēc būtības būtu “sliktas”. Gribu gaisināt mītu, ka negatīvs = slikts.

    Neesmu studējusi ētiku un filozofiju – esmu psihologs -, bet viena no mana darba tēmām ir emocijas, un šodien es gribu aizstāvēt negatīvās emocijas. Negatīvas emocijas nav sliktas emocijas. Gribu gaisināt mītu, ka negatīvas emocijas nevajag piedzīvot; mītu, ka vajag dzīvot, uzvesties un pašorganizēties tā, lai izvairītos piedzīvot negatīvas emocijas, lai izvairītos nostādīt sevi situācijās, kurās jūtam dusmas, kaunu vai skumjas.

    Negatīvas emocijas nav sliktas emocijas.

    Negatīvas emocijas nav aizliegtas emocijas.

    Pēc būtības nosaukums “negatīvs” nenozīmē, ka tas ir nevēlams. Objektīvi nav nekā slikta tajā, ka tu piedzīvo negatīvu sajūtu. Kas tad ir slikti? Runa ir par to, ka negatīvas emocijas liek cilvēkam sajust fiziski nepatīkamu sajūtu.

    Kā līdzību pieminēšu divus motivācijas veidus. Par motivāciju var runāt daudz un dažādi, tās iedalījumi un skaidrojumi ir vairāki, bet viens no tiem runā par pozitīvo motivāciju un negatīvo motivāciju: atalgojumu un sodu. Jeb, ar trīs vārdiem raksturojot: ēzelītis, burkāns, pātaga.

    Pozitīvā motivācija liek mums tiekties pēc baudas, pēc prieka (burkāns). Negatīvā motivācija ir sāpes un bēgšana no sāpēm (pātaga). Abas motivācijas skaitās, abas motivācijas mūs motivē, kustina, dod mums inerci, spēku, enerģiju kustībai. Motivācija – gan pozitīva, gan negatīva – mūs motivē. Viena ir došanās tuvāk un pievilkšanās, otra ir attālināšanās un bēgšana. Viena ir patīkama, otra – nepatīkama. Viena ierosina tuvoties, otra – vairot distanci.

    Gluži kā magnēts: gan pozitīvās (patīkamās) emocijas motivē, gan negatīvās (nepatīkamās) emocijas mūs motivē. Tātad, negatīvs nenozīmē slikts: motivācija nav laba vai slikta, emocijas nav labas vai sliktas, gaisa temperatūra nav laba vai slikta. Tā ir pozitīva vai negatīva. Vai magnēta viens gals (+ vai -) ir morāli labāks par otru?

    Vēlos ierosināt un iedrošināt mūs no pozitīvu un negatīvu emociju konstrukta nodalīt nost morāles dimensiju.

    Pārstājam vērtēt vai kritizēt emocijas!

    Kas ir morāle? Morāle vēsta par to, kas ir vai nav tikumīgs. No vārda “tikums” – norma, pieņemta paraža, ieradums, tas, kā mēs darām lietas, kas ir normāli, kas ir pieņemts. Morāle runā par to, kas ir vai nav krietns, kas ir labs raksturs, kas ir krietns cilvēks, kas ir labs paradums. Morāle un ētika provē izsvērt, kas ir labs, palīdzošs. Un pretstatā – kas ir ļauns. Kas ir vēlams un atļauts, iedrošināms, atbalstāms, veicināms, slavējams; bet kas – peļams, kaunināms, varbūt pat sodāms. Bet viss šis ir morāles joma. Nevis emociju joma.

    Emocijām, kuras tu jūti, lai vai kādas tās nāktu un ietu, tām a priori pašām par sevi nepiemīt morāle, tām nepiemīt īpašība “labs / slikts”. Tās nenāk ar pareizību vai nepareizību. Tās ir patīkamas / nepatīkamas (“pozitīvas / negatīvas”). Kā ārā aiz loga – ir vienalga, vai diena ir apmākusies vai saulaina, jo pēc būtības tā ir diena, ko dzīve tev ir devusi; vienalga, vai emocija ir patīkama vai nepatīkama, ir jēga tai būt. Tai ir iemesls uz īsu brīdi šeit būt.

    Gribu, lai savas sajūtas, savas emocijas nenosodām, nevērtējam tās. Psiholoģiskajā literatūrā emociju sauc ļoti gudri par “afektu”, un afekts ir dabisks neirobioloģisks process cilvēka smadzenēs. Viss ir kārtībā, kad tu jūti emocijas. Ja tu nejūti emocijas, ir problēma.

    Emocija pati par sevi ir īslaicīga, tā pāriet īsā laikā, un tev ir tikpat kā neesoša ietekme pār to, ko tu jūti. Tas ir dabiski iestrādāts tavā smadzeņu darbībā. Jā, protams, ar emociju paterniem jeb musturiem ir iespējams strādāt, un tā ir liela daļa no psihologu un psihoterapeitu darba uzdevuma.

    Bet tev, cilvēkam, kurš vienkārši dzīvo šo dzīvi cilvēka kurpēs, es šodien piedāvāju šo ierosinājumu: nepiedēvē emocijām morāli!

  • Emocijas nevar tevi nogalināt

    Emocijas nevar tevi nogalināt – šī ir doma, pie kuras nonācu personīgā strupceļā.

    Es biju pamanījusi, ka nesaprotu savas dusmas, tomēr es izlikos to nemanām, es ilgstoši turpināju dzīvot tā, it kā nekas nebūtu noticis, es turpināju “spēlēt cilvēkos,” turpināju darīt savas ikdienas lietas, iesaistīties sadzīvē, bet reizi pa reizei ievēroju, ka izvairos no dusmām, kuras jūtu. Pēc kāda laika pamanīju, ka izvairos arī no skumjām. Tas jau sāka likties interesanti. To, ka tolaik nespēju ne acīs paskatīties savam kaunam, es pat nenojautu, bet atskatoties varu teikt, ka arī tas notika. Es toreiz nebūtu varējusi pat nosaukt vārdos, par ko man ir kauns. Es pat nezināju, kāda tieši ir dziļa kauna izjūta, nemaz nerunājot par to, ka tai varētu būt nozīme vai jēga.

    Kauna sajūta bija manī, bet es to biju nostūmusi dziļi, dziļi tumšos, neredzamos kaktos.

    Kad es biju pamanījusi, ka izvairos no savām emocijām un tieši no to jušanas, no emociju identificēšanas sevī (kura ir kura, kā tās atšķirt, kurai sajūtai kāds vārds būtu piešķirams) – kad es biju pamanījusi, ka es norobežojos un bēgu no emocionālām lietām, tad notika izmaiņa.

    Ievēroju, ka ar pozitīvām emocijām man viss it kā ir kārtībā: es varu just prieku, gandarījumu, lepnumu, iedvesmu, pateicību, bet negatīvās emocijas es no sevis izolēju. Ar negatīvajām emocijām man nebija kontakta: mēs dzīvojām atšķirīgas dzīves, bet gājām pa blakus taciņu. Kādā brīdī es vairs nevarēju nepaskatīties savam blakusgājējam acīs, lai saprastu, kas tad tas ir par zvēru, kuru es tik izmisīgi cenšos ignorēt un likt pie malas, bet kas tomēr nekad mani nepamet un nepamet, un nepamet.

    Pirmkārt, es nolēmu, ka negatīvās emocijas mani nevar nogalināt. To jušana nevar un nevarēs mani nogalināt. Man jau bija bijis diezgan daudz pašnāvības domu, un tās mani nebiedēja; es zināju un joprojām zinu, kāpēc pašnāvību neuzskatu par risinājumu. Bet negatīvās emocijas – vai tās var mani nogalināt? Ja ļautos tām, ja es ļautu sev tās patiešām sajust, it kā sasveicināties ar negatīvām sajūtām, it kā paspiest roku izraidītajām emocijām – vai šis mani nogalinātu? Es nolēmu, ka nē. Nospriedu, ka emociju nejušana, nospiešana un izvairīšanās no tām, jā – pat bēgšana – no emocijām, no jušanas – šī bēgšana gan mani varētu nogalināt. Caur depresiju, trauksmi, negatīvo domu virpuļiem. Tā kā tāds rozā zilonis, par kuru centies nedomāt, līdz vienu dienu tas tevi sabradā.

    Es nolēmu, ka skatīšos šim zilonim tieši virsū. Es izzināšu tā veidolu, formas, krāsu, būtību: ko tas ēd, no kā tas sastāv, un – galu galā – kāpēc vispār šis rozā zilonis eksistē? Kāpēc eksistē negatīvas emocijas? Vai tām ir kāds uzdevums, jēga? Vispirms es sāku ar dusmām, skumjām, vientulību, soli pa solim es atļāvu sevī dzīvot katrai no šīm negatīvajām emocijām. Kā pēdējo, jau pēc kāda laika, es ielaidu kaunu. Izpētīju arī šo ļoti bieži pārprasto un izstumto emociju. Tagad, kad savu gabalu ceļa esmu nogājusi, es esmu droša, ka emocijas nevar mani nogalināt.

    Emocijas ir ceļazīme uz pilnvērtīgu dzīvošanu – pilnasinīgu dzīvi. Cilvēka ādā, neperfektajā pieredzē, ceļā, kas ir pilns kļūdu, pārpratumu, neizdošanos, sērām. Tieši tādā cilvēka pieredzē, kādā esam piedzimuši. Pa īstam cilvēka ādā. Ar visu visu to, kas no tā izriet.

    Emocijas ir cilvēka iekšējā navigācija. Ja tu esi cilvēks, tad emocijas ir tavs kompass, tavs vējrādis, laika ziņas. Caur emocijām tu vari nolasīt, no kuras puses pūš vējš, un pieņemt atbilstošus lēmumus, ar kuriem pēcāk varēsi lepoties.

    Bez emociju vērošanas tev iztrūkst būtiska navigācijas komponente. Tu brauc pa dzīves ceļu, degvielas bāka it kā pilna, apgriezieni normāli, eļļas temperatūra normas robežās. Bet kur tu brauc? Kas tā par ainavu tev priekšā? Kas tevi gaidīs pēc tās? Kāpēc aiz muguras palika tieši tāds skats? Ko tu redzi atpakaļskata spogulī? Kāpēc tieši tās vietas un pieredzes? Kā zināt, kurā brīdī pagriezt stūri? Pa labi vai pa kreisi? Cik strauji? Kurā ātrumā būtu jāieliek? Uz priekšu? Atpakaļgaitā? Neitrālajā? Vai vispār jāapstājas?

    Tas viss ir emociju uzdevums.

    Apkopojot šī ieraksta domu, izcelšu trīs atziņas:

    1. Emocijas nevar tevi nogalināt, bet izlikšanās, ka tās neeksistē vai ir nenozīmīgas, gan var. Bēgšana no negatīvajām emocijām, to apspiešana un ignorēšana ilgtermiņā izraisa lielāku kaitējumu nekā šo emociju tiešā piedzīvošana.

    2. Emocijas ir tava iekšējā GPS navigācijas sistēma. Ja tu neņem vērā emociju informāciju, tu vadi savu dzīvi ar aizvērtām acīm. Braukt ar aizvērtām acīm ir bīstami, un ir garantēts, ka, stūrējot ar acīm ciet, tu nenonāksi tur, kur tu gribi nonākt.

    3. Negatīvās emocijas nav tavi ienaidnieki; negatīvās emocijas ir blakusgājēji, tavi ceļabiedri, kurus tu vari iepazīt. Ir dažādas atšķirīgas emocijas, piemēram, dusmas, skumjas, vientulība, kauns, prieks, sajūsma, miers, pateicība, iedvesma, gandarījums un vēl daudz citu. Katrai emocijai ir savs veidols, savs uzdevums.

    Emocijas tu vari izpētīt soli pa solim, sākot ar nelielu attieksmes maiņu – tādu, kura neliks tev justies pārāk neērti vai nedroši, bet kas tomēr ļautu tev tuvoties savām sajūtām. Ļautu tev paraudzīties uz tām.

    Iepazīšanās ar emocijām ved uz pilnvērtīgu dzīvošanu cilvēka kurpēs.