Kas ir negatīvas emocijas? Ko nozīmē nosaukums “negatīvās emocijas,” kas ar šiem vārdiem tiek saprasts? Bet kas – pārprasts?
Ko tu teiktu, ja es aicinātu tevi: “nosauc negatīvās emocijas!” Varbūt tu nosauktu kādas no šīm: dusmas, kauns, vainas sajūta, bailes, šausmas, raizes, skumjas, riebums, uztraukums.
Kas šīm sajūtām ir kopīgs? Tās ir nepatīkamas – šīs emocijas ir nepatīkami piedzīvot, ir nepatīkami just, sajust.
Vēl daži pārdomu jautājumi tev:
– Kas ir negatīvas emocijas?
– Kāpēc mēs saucam tās par negatīvām?
– Kā tu jūties, kad dzirdi vārdus “negatīvas emocijas”? (Vai gribi attālināties, atsvešināties? Vai negribi tuvoties šiem vārdiem? Vai vēlies doties prom no tiem? Bet varbūt tev ir interese, tos dzirdot? Vai, domājot par negatīvām emocijām, tu gribi attālināties vai pietuvoties tām?)
Lūk, te arī pirmais pārpratums. Negatīvas emocijas ir ļoti pārprastas, izstumtas, bet pārpratums ir šāds: negatīvas emocijas nav absolūti negatīvas, noliedzamas, nederīgas, liekas. Negatīvas emocijas nav sliktas.
Negatīvs ≠ slikts, negatīvs = negatīvs.
Slikts ir pavisam cita tēma (morāle; par to nedaudz tālāk tekstā). Negatīvas emocijas mēs dēvējam par “negatīvām” tikai tikai tādēļ, ka tās liek justies negatīvi, liek justies ar mīnusa zīmi, liek justies nepatīkami, nevis tādēļ, ka negatīvas emocijas pēc būtības būtu “sliktas”. Gribu gaisināt mītu, ka negatīvs = slikts.
Neesmu studējusi ētiku un filozofiju – esmu psihologs -, bet viena no mana darba tēmām ir emocijas, un šodien es gribu aizstāvēt negatīvās emocijas. Negatīvas emocijas nav sliktas emocijas. Gribu gaisināt mītu, ka negatīvas emocijas nevajag piedzīvot; mītu, ka vajag dzīvot, uzvesties un pašorganizēties tā, lai izvairītos piedzīvot negatīvas emocijas, lai izvairītos nostādīt sevi situācijās, kurās jūtam dusmas, kaunu vai skumjas.
Negatīvas emocijas nav sliktas emocijas.
Negatīvas emocijas nav aizliegtas emocijas.
Pēc būtības nosaukums “negatīvs” nenozīmē, ka tas ir nevēlams. Objektīvi nav nekā slikta tajā, ka tu piedzīvo negatīvu sajūtu. Kas tad ir slikti? Runa ir par to, ka negatīvas emocijas liek cilvēkam sajust fiziski nepatīkamu sajūtu.
Kā līdzību pieminēšu divus motivācijas veidus. Par motivāciju var runāt daudz un dažādi, tās iedalījumi un skaidrojumi ir vairāki, bet viens no tiem runā par pozitīvo motivāciju un negatīvo motivāciju: atalgojumu un sodu. Jeb, ar trīs vārdiem raksturojot: ēzelītis, burkāns, pātaga.
Pozitīvā motivācija liek mums tiekties pēc baudas, pēc prieka (burkāns). Negatīvā motivācija ir sāpes un bēgšana no sāpēm (pātaga). Abas motivācijas skaitās, abas motivācijas mūs motivē, kustina, dod mums inerci, spēku, enerģiju kustībai. Motivācija – gan pozitīva, gan negatīva – mūs motivē. Viena ir došanās tuvāk un pievilkšanās, otra ir attālināšanās un bēgšana. Viena ir patīkama, otra – nepatīkama. Viena ierosina tuvoties, otra – vairot distanci.
Gluži kā magnēts: gan pozitīvās (patīkamās) emocijas motivē, gan negatīvās (nepatīkamās) emocijas mūs motivē. Tātad, negatīvs nenozīmē slikts: motivācija nav laba vai slikta, emocijas nav labas vai sliktas, gaisa temperatūra nav laba vai slikta. Tā ir pozitīva vai negatīva. Vai magnēta viens gals (+ vai -) ir morāli labāks par otru?
Vēlos ierosināt un iedrošināt mūs no pozitīvu un negatīvu emociju konstrukta nodalīt nost morāles dimensiju.
Pārstājam vērtēt vai kritizēt emocijas!
Kas ir morāle? Morāle vēsta par to, kas ir vai nav tikumīgs. No vārda “tikums” – norma, pieņemta paraža, ieradums, tas, kā mēs darām lietas, kas ir normāli, kas ir pieņemts. Morāle runā par to, kas ir vai nav krietns, kas ir labs raksturs, kas ir krietns cilvēks, kas ir labs paradums. Morāle un ētika provē izsvērt, kas ir labs, palīdzošs. Un pretstatā – kas ir ļauns. Kas ir vēlams un atļauts, iedrošināms, atbalstāms, veicināms, slavējams; bet kas – peļams, kaunināms, varbūt pat sodāms. Bet viss šis ir morāles joma. Nevis emociju joma.
Emocijām, kuras tu jūti, lai vai kādas tās nāktu un ietu, tām a priori pašām par sevi nepiemīt morāle, tām nepiemīt īpašība “labs / slikts”. Tās nenāk ar pareizību vai nepareizību. Tās ir patīkamas / nepatīkamas (“pozitīvas / negatīvas”). Kā ārā aiz loga – ir vienalga, vai diena ir apmākusies vai saulaina, jo pēc būtības tā ir diena, ko dzīve tev ir devusi; vienalga, vai emocija ir patīkama vai nepatīkama, ir jēga tai būt. Tai ir iemesls uz īsu brīdi šeit būt.
Gribu, lai savas sajūtas, savas emocijas nenosodām, nevērtējam tās. Psiholoģiskajā literatūrā emociju sauc ļoti gudri par “afektu”, un afekts ir dabisks neirobioloģisks process cilvēka smadzenēs. Viss ir kārtībā, kad tu jūti emocijas. Ja tu nejūti emocijas, tā ir problēma.
Emocija pati par sevi ir īslaicīga, tā pāriet īsā laikā, un tev ir tikpat kā neesoša ietekme pār to, ko tu jūti. Tas ir dabiski iestrādāts tavā smadzeņu darbībā. Jā, protams, ar emociju paterniem jeb musturiem ir iespējams strādāt, un tā ir liela daļa no psihologu un psihoterapeitu darba uzdevuma.
Bet tev, cilvēkam, kurš vienkārši dzīvo šo dzīvi cilvēka kurpēs, es šodien piedāvāju šo ierosinājumu: nepiedēvē emocijām morāli!