Emocijas nevar tevi nogalināt – šī ir doma, pie kuras nonācu personīgā strupceļā.
Es biju pamanījusi, ka nesaprotu savas dusmas, tomēr es izlikos to nemanām, es ilgstoši turpināju dzīvot tā, it kā nekas nebūtu noticis, es turpināju “spēlēt cilvēkos,” turpināju darīt savas ikdienas lietas, iesaistīties sadzīvē, bet reizi pa reizei ievēroju, ka izvairos no dusmām, kuras jūtu. Pēc kāda laika pamanīju, ka izvairos arī no skumjām. Tas jau sāka likties interesanti. To, ka tolaik nespēju ne acīs paskatīties savam kaunam, es pat nenojautu, bet atskatoties varu teikt, ka arī tas notika. Es toreiz nebūtu varējusi pat nosaukt vārdos, par ko man ir kauns. Es pat nezināju, kāda tieši ir dziļa kauna izjūta, nemaz nerunājot par to, ka tai varētu būt nozīme vai jēga.
Kauna sajūta bija manī, bet es to biju nostūmusi dziļi, dziļi tumšos, neredzamos kaktos.
Kad es biju pamanījusi, ka izvairos no savām emocijām un tieši no to jušanas, no emociju identificēšanas sevī (kura ir kura, kā tās atšķirt, kurai sajūtai kāds vārds būtu piešķirams) – kad es biju pamanījusi, ka es norobežojos un bēgu no emocionālām lietām, tad notika izmaiņa.
Ievēroju, ka ar pozitīvām emocijām man viss it kā ir kārtībā: es varu just prieku, gandarījumu, lepnumu, iedvesmu, pateicību, bet negatīvās emocijas es no sevis izolēju. Ar negatīvajām emocijām man nebija kontakta: mēs dzīvojām atšķirīgas dzīves, bet gājām pa blakus taciņu. Kādā brīdī es vairs nevarēju nepaskatīties savam blakusgājējam acīs, lai saprastu, kas tad tas ir par zvēru, kuru es tik izmisīgi cenšos ignorēt un likt pie malas, bet kas tomēr nekad mani nepamet un nepamet, un nepamet.
Pirmkārt, es nolēmu, ka negatīvās emocijas mani nevar nogalināt. To jušana nevar un nevarēs mani nogalināt. Man jau bija bijis diezgan daudz pašnāvības domu, un tās mani nebiedēja; es zināju un joprojām zinu, kāpēc pašnāvību neuzskatu par risinājumu. Bet negatīvās emocijas – vai tās var mani nogalināt? Ja ļautos tām, ja es ļautu sev tās patiešām sajust, it kā sasveicināties ar negatīvām sajūtām, it kā paspiest roku izraidītajām emocijām – vai šis mani nogalinātu? Es nolēmu, ka nē. Nospriedu, ka emociju nejušana, nospiešana un izvairīšanās no tām, jā – pat bēgšana – no emocijām, no jušanas – šī bēgšana gan mani varētu nogalināt. Caur depresiju, trauksmi, negatīvo domu virpuļiem. Tā kā tāds rozā zilonis, par kuru centies nedomāt, līdz vienu dienu tas tevi sabradā.
Es nolēmu, ka skatīšos šim zilonim tieši virsū. Es izzināšu tā veidolu, formas, krāsu, būtību: ko tas ēd, no kā tas sastāv, un – galu galā – kāpēc vispār šis rozā zilonis eksistē? Kāpēc eksistē negatīvas emocijas? Vai tām ir kāds uzdevums, jēga? Vispirms es sāku ar dusmām, skumjām, vientulību, soli pa solim es atļāvu sevī dzīvot katrai no šīm negatīvajām emocijām. Kā pēdējo, jau pēc kāda laika, es ielaidu kaunu. Izpētīju arī šo ļoti bieži pārprasto un izstumto emociju. Tagad, kad savu gabalu ceļa esmu nogājusi, es esmu droša, ka emocijas nevar mani nogalināt.
Emocijas ir ceļazīme uz pilnvērtīgu dzīvošanu – pilnasinīgu dzīvi. Cilvēka ādā, neperfektajā pieredzē, ceļā, kas ir pilns kļūdu, pārpratumu, neizdošanos, sērām. Tieši tādā cilvēka pieredzē, kādā esam piedzimuši. Pa īstam cilvēka ādā. Ar visu visu to, kas no tā izriet.
Emocijas ir cilvēka iekšējā navigācija. Ja tu esi cilvēks, tad emocijas ir tavs kompass, tavs vējrādis, laika ziņas. Caur emocijām tu vari nolasīt, no kuras puses pūš vējš, un pieņemt atbilstošus lēmumus, ar kuriem pēcāk varēsi lepoties.
Bez emociju vērošanas tev iztrūkst būtiska navigācijas komponente. Tu brauc pa dzīves ceļu, degvielas bāka it kā pilna, apgriezieni normāli, eļļas temperatūra normas robežās. Bet kur tu brauc? Kas tā par ainavu tev priekšā? Kas tevi gaidīs pēc tās? Kāpēc aiz muguras palika tieši tāds skats? Ko tu redzi atpakaļskata spogulī? Kāpēc tieši tās vietas un pieredzes? Kā zināt, kurā brīdī pagriezt stūri? Pa labi vai pa kreisi? Cik strauji? Kurā ātrumā būtu jāieliek? Uz priekšu? Atpakaļgaitā? Neitrālajā? Vai vispār jāapstājas?
Tas viss ir emociju uzdevums.
Apkopojot šī ieraksta domu, izcelšu trīs atziņas:
1. Emocijas nevar tevi nogalināt, bet izlikšanās, ka tās neeksistē vai ir nenozīmīgas, gan var. Bēgšana no negatīvajām emocijām, to apspiešana un ignorēšana ilgtermiņā izraisa lielāku kaitējumu nekā šo emociju tiešā piedzīvošana.
2. Emocijas ir tava iekšējā GPS navigācijas sistēma. Ja tu neņem vērā emociju informāciju, tu vadi savu dzīvi ar aizvērtām acīm. Braukt ar aizvērtām acīm ir bīstami, un ir garantēts, ka, stūrējot ar acīm ciet, tu nenonāksi tur, kur tu gribi nonākt.
3. Negatīvās emocijas nav tavi ienaidnieki; negatīvās emocijas ir blakusgājēji, tavi ceļabiedri, kurus tu vari iepazīt. Ir dažādas atšķirīgas emocijas, piemēram, dusmas, skumjas, vientulība, kauns, prieks, sajūsma, miers, pateicība, iedvesma, gandarījums un vēl daudz citu. Katrai emocijai ir savs veidols, savs uzdevums.
Emocijas tu vari izpētīt soli pa solim, sākot ar nelielu attieksmes maiņu – tādu, kura neliks tev justies pārāk neērti vai nedroši, bet kas tomēr ļautu tev tuvoties savām sajūtām. Ļautu tev paraudzīties uz tām.
Iepazīšanās ar emocijām ved uz pilnvērtīgu dzīvošanu cilvēka kurpēs.